trešdiena, 2018. gada 4. jūlijs

Vajadzības


Ir pagājis ilgs laiks kopš mana pēdējā ieraksta šeit. Vislielākajā mērā jau tas ir saistīts ar to, ka esmu kļuvusi par mammu vēl vienai apburošai meitiņai. Šo gadu laikā ļoti daudz zināšanu, ko apguvu PEP mammu mācībās, dūlu mācībās, man ir noderējušas kā grūtniecības laikā, tā arī audzinot bērnus – nu jau divus. Tomēr, tas, kas ir jāņem vērā – ne jau zināšanas ir vienīgais, kas audzinot bērnus, ir nepieciešams. Tās, protams, ir ļoti noderīgas, bet pamatā visam (“vecāku būšanai”) ir rūpes par sevi, rūpes par savu emocionālo un fizisko veselību. Kāpēc es tā domāju? .. par visu no sākuma. Šā gada maijā notika pirmā PEP mammu diena. Lai arī neesmu šobrīd uz pilnu slodzi PEPošanā, arī es vadīju vienu semināru Siguldas māmiņām. Kaut arī semināra tēma netika saukta “Mammas un bērna vajadzības”, tomēr lielā mērā uz to atsaucos, runājot ar mammām, atbildot uz viņu jautājumiem par autonomijas attīstību, par mammas un bērna attiecībām.
Kāpēc ir tik svarīgi apzināties kādas ir manas kā mammas un mana bērna vajadzības? Jo tikai apmierinot savas kā mammas vajadzības, es spēšu iejūtīgi rūpēties par savu mazuli! Jo tikai apmierinot sava bērna vajadzības, viņš jutīsies gana drošs, gana ieinteresēts pētīt pasauli, attīstīties.
Kas parasti notiek, kad ģimenē ienāk mazulis? Mamma, tētis ir ap bērniņu, jo bērniņa vajadzības (pēc ēdiena, pēc drošības, pēc kontakta/attiecībām) ir tik intensīvas, ka nereti aizmirstam, ka arī vecākiem ir tādas pašas vajadzības.  Jā, kaut kādu laiku mēs kā pieaugušie spējam savas vajadzības “uzlikt uz pauzes”, gaidot brīdi, kad “ļaut vaļu savām vajadzībām”. Tomēr – liekot ilgstoši sevi uz pauzes, mēs paliekam īgni, dusmīgi, zaudējam iejūtību un tādi mēs esam attiecībās ar savu bērnu. Un rodās apburtais loks – bērna vajadzība pēc kontakta, attiecībām netiek pilnvērtīgi īstenota. Viņš vairāk raud, mums kā vecākiem jāturpina “likt savas vajadzības uz pauzes”, paliekam vēl īgnāki, kādu var piemeklēt pēcdzemdību depresija utt. Ko darīt? Kā pārraut šo apli? Apzināšanās ir tā lieta, ko mēs katrs varam. Kādas ir manas vajadzības? Kādas ir mana bērna vajadzības? Bez kā nevaru es? Bez kā nevar mans bērns? Ko es varu piesaistīt (mammu, māsu, draudzeni, kaimiņu, PEP mammu), lai īstenotu, kādu no savām vajadzībām? Veido sarakstu jau grūtniecības laikā ar to, ko es darīšu, ja man nebūs laiks gatavot un paēst? Kam es zvanīšu, ja man gribēsies izraudāties? Kurš man no veikala varēs atvest pamperus bērnam/pienu kafijai u.c. lietas, kas būs beigušās? Arī klausoties par vecāku emocionālo veselību pirms nedēļas notiekošajā Sarunu festivālā Lampa, Diāna Zande uzsvēra, ka šis ir viens no instrumentiem kā rūpēties jau laikus par savu emocionālo un fizisko veselību. Un ticiet man, māmiņ, tēti, apkārtējie grib palīdzēt, un prasot palīdzību mēs varam saņemt tieši to, kas mums vajadzīgs, ne nelūgto palīdzību, kas nereti izpaužas padomu/pamācību formātā.

Rūpējoties par sevi, savām vajadzībām, mēs parūpējamies par to, lai mēs būtu gana atvērti sadzirdēt, kādas ir mana bērna vajadzības, saredzēt to, kā es kā mamma vai tētis varu atsaukties uz bērna signāliem.

PEP mamma, dūla apmācībā
Ilga Sirmele

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru