Viengadnieks un ēšana

Doma, ka par šo tēmu jāuzraksta, pie manis atnāca jau pašā jūlija sākumā un šķiet impulss tam, ka jāatsvaidzina atmiņa par viengadniekiem un ēšanu, bija brīdis, kad Lāsma izvilka no mutes brokoli un aizmeta to pa gaisu :D Viņa man galīgi nav izvēlīgais ēdājs, garšo teju viss. Tomēr, protams, esmu jau pamanījusi, kuri produkti viņas kulinārijas topa virsotnē sēž jau kādu laiku nemainīgi un brokolis bija viens no tiem produktiem. Bija :)

Šis raksts lielā mērā top iespaidojoties no grāmatas, kas manā grāmatu topā par toddler vecumposmu, ieņem pirmo vietu. Tomēr, tas nebūs tīrs tulkojums, rakstā varēsiet lasīt arī manas domas, skatījumu uz šo jautājumu, kas man radies caur pašas pieredzi un PEP mammu mācībām, praksi.

Tad nu par viengadniekiem un ēšanu .. Vai visiem viengadniekiem šis vecumposms ietver arī izmaiņas ēšanas paradumos? Noteikti nē! Tomēr šajā rakstā, kas pamatā būs par izmaiņām ēšanas paradumos, varēsiet noteikti vilkt arī kādas paralēles ar izmaiņām citos bērna paradumos.

Nereti bērni ap gada vecumu sāk ēst mazāk, atsakās no kāda konkrēta produkta, nodarbojas ar visu citu, tikai ne ēšanu. Var rasties bažas par to, vai ar bērniņa veselību viss ir kārtībā? Vai viņam kas sāp? Protams, arī izmaiņas pašsajūtā var ietekmēt to ko un cik apēd Jūsu bērns, bet šajā rakstā runāšu par situācijām, kuras neietekmē veselības stāvoklis.

Kādi varētu būt tie citi iemesli, kāpēc bērns atsakās no ēdiena, ēd mazāk, savādāk? Iemeslu uzskaitījums top par pamatu ņemot grāmatu H.Murkoff “What to Expect the toddler years”.

• Autonomija jeb sajūta “es varu pats” nerodas pēkšņi ap gada vecumu. Bērna autonomija aug līdz ar viņu – bērns priecājas par katru savu sasniegumu, par katru atklājumu, ko viņš veic pats. Viņš priecājas par eksperimentiem ar rotaļlietām, par brīžiem, kad pats spēj paņemt, atlaist rotaļlietu, kad spēj to mērķtiecīgi virzīt, kustināt, radīt troksni un citiem attīstības soļiem. Tomēr ap gada vecumu viņā rodas aizvien izteiktāka vēlme darīt pašam. Un šī vēlme aug dažādās ar bērna aprūpi saistītās jomās, tostarp arī ēšanā. Viņš pats vēlas izdarīt izvēli, ko ēdīs, cik daudz ēdīs. Ja iepriekš bērns ir barots ar karoti, nereti vecāki piedzīvo brīžus, kad bērns muti vaļā vairs never, cenšās pārtvert karoti, sāk dusmoties barošanas krēsliņā, uzstājot uz to, ka trauks ar ēdienu tiek piedāvāts izpētei paša rokām.
• Izmaiņas augšanas tempos. Ja pirmā gada laikā bērna svars aug ļoti strauji, tad pēc gada (vai ap šo vecumu) bērna svars kāpj ievērojami lēnāk, kādā mēnesī (vai mēnešos) tas pat var kristies, tad atkal pakāpties, bet tas vairs noteikti nebūs kilograms vai tuvu tam, ko mēneša laikā spēj uzaudzēt zīdainis. Arī šīs izmaiņas augšanas tempos var ietekmēt to, cik daudz bērns apēd, cik daudz viņam ir nepieciešams, lai uzņemtu nepieciešamās kalorijas veselīgai attīstībai.
• Izmaiņas dzīvesveidā. Viengadniekam pasaules izpēte kļūst par teju vienu no svarīgākajām ikdienas darbībām. Viņam var mazināties interese par ēšanu, jo ir taču tik daudz citu aizraujošu lietu, kas jāizpēta, ko jāizmēģina. Viengadnieka prasmes aug līdz ar eksperimentiem, līdz ar katru jaunatklājumu un ēšana šo jaunatklājumu priekšā var zaudēt savu vērtību viengadnieka acīs. Protams, ka ēst bērns vēlas, tomēr nereti ēdienu izčamdīt, pētīt ar visām maņām, nomest būs svarīgāk kā ielikt mutē.
• Atmiņas attīstīšanās. Viengadnieks sāk izprast labāk dienas ritmu, atmiņas attīstīšanās ļauj viņam saprast, ka ēdienreizes ir vairākas reizes dienā un, ja vienas ēdienreiz laikā pasaules izzināšana ir svarīgāka par ēšanu, paēst varēs vēlāk.

Šī informācija var palīdzēt izprast izmaiņas bērna uzvedībā un konkrēti šīs tēmas ietvaros – kāpēc mana bērna ēšanas paradumi ir mainījušies. Šīs izmaiņas ir normālas un par katru varu spiest apēst tik daudz, cik iepriekš bērns to ir darījis, nav vajadzības un nevajadzētu. Par katru cenu cenšoties iemānīt bērnam ēdienu var tikt panākts tieši pretējs rezultāts, var attīstīties paliekoši ēšanas traucējumi arī līdz pat pieauguša cilvēka vecumam. Bet ko darīt ar savām vecāka sajūtām? Kaut kādā ziņā informācija, ka šī ir norma, var palīdzēt. Tāpat saruna par savām emocijām ar uzticamu cilvēku var ļaut vieglāk iet cauri šim posmam. Tomēr, nereti ir ļoti grūti pieņemt šīs izmaiņas un tas ir pilnībā saprotami. Ēšana/neēšana ir eksistenciāls jautājums, tas ir jautājums būtībā par izdzīvošanu. Var rasties bailes par to, vai bērnam pietiek. Svarīgi ir vērot bērna uzvedību. Ja bērns jūtās visādi citādi labi, var secināt, ka šīs izmaiņas ir vecumposmam piederīgas un bailēm “kājas aug no citas puses”. Tomēr – ja bērns kļūst apātisks, ilsgtoši nepieņemās svarā vai svars būtiski krīt, būtu vērts sazināties ar savu ģimenes ārstu. 

PEP mamma Ilga Sirmele

Vajadzības

Ir pagājis ilgs laiks kopš mana pēdējā ieraksta šeit. Vislielākajā mērā jau tas ir saistīts ar to, ka esmu kļuvusi par mammu vēl vienai apburošai meitiņai. Šo gadu laikā ļoti daudz zināšanu, ko apguvu PEP mammu mācībās, dūlu mācībās, man ir noderējušas kā grūtniecības laikā, tā arī audzinot bērnus – nu jau divus. Tomēr, tas, kas ir jāņem vērā – ne jau zināšanas ir vienīgais, kas audzinot bērnus, ir nepieciešams. Tās, protams, ir ļoti noderīgas, bet pamatā visam (“vecāku būšanai”) ir rūpes par sevi, rūpes par savu emocionālo un fizisko veselību. Kāpēc es tā domāju? .. par visu no sākuma. Šā gada maijā notika pirmā PEP mammu diena. Lai arī neesmu šobrīd uz pilnu slodzi PEPošanā, arī es vadīju vienu semināru Siguldas māmiņām. Kaut arī semināra tēma netika saukta “Mammas un bērna vajadzības”, tomēr lielā mērā uz to atsaucos, runājot ar mammām, atbildot uz viņu jautājumiem par autonomijas attīstību, par mammas un bērna attiecībām.

Kāpēc ir tik svarīgi apzināties kādas ir manas kā mammas un mana bērna vajadzības? Jo tikai apmierinot savas kā mammas vajadzības, es spēšu iejūtīgi rūpēties par savu mazuli! Jo tikai apmierinot sava bērna vajadzības, viņš jutīsies gana drošs, gana ieinteresēts pētīt pasauli, attīstīties.

Kas parasti notiek, kad ģimenē ienāk mazulis? Mamma, tētis ir ap bērniņu, jo bērniņa vajadzības (pēc ēdiena, pēc drošības, pēc kontakta/attiecībām) ir tik intensīvas, ka nereti aizmirstam, ka arī vecākiem ir tādas pašas vajadzības.  Jā, kaut kādu laiku mēs kā pieaugušie spējam savas vajadzības “uzlikt uz pauzes”, gaidot brīdi, kad “ļaut vaļu savām vajadzībām”. Tomēr – liekot ilgstoši sevi uz pauzes, mēs paliekam īgni, dusmīgi, zaudējam iejūtību un tādi mēs esam attiecībās ar savu bērnu. Un rodās apburtais loks – bērna vajadzība pēc kontakta, attiecībām netiek pilnvērtīgi īstenota. Viņš vairāk raud, mums kā vecākiem jāturpina “likt savas vajadzības uz pauzes”, paliekam vēl īgnāki, kādu var piemeklēt pēcdzemdību depresija utt. Ko darīt? Kā pārraut šo apli? Apzināšanās ir tā lieta, ko mēs katrs varam. Kādas ir manas vajadzības? Kādas ir mana bērna vajadzības? Bez kā nevaru es? Bez kā nevar mans bērns? Ko es varu piesaistīt (mammu, māsu, draudzeni, kaimiņu, PEP mammu), lai īstenotu, kādu no savām vajadzībām? Veido sarakstu jau grūtniecības laikā ar to, ko es darīšu, ja man nebūs laiks gatavot un paēst? Kam es zvanīšu, ja man gribēsies izraudāties? Kurš man no veikala varēs atvest pamperus bērnam/pienu kafijai u.c. lietas, kas būs beigušās? Arī klausoties par vecāku emocionālo veselību pirms nedēļas notiekošajā Sarunu festivālā Lampa, Diāna Zande uzsvēra, ka šis ir viens no instrumentiem kā rūpēties jau laikus par savu emocionālo un fizisko veselību. Un ticiet man, māmiņ, tēti, apkārtējie grib palīdzēt, un prasot palīdzību mēs varam saņemt tieši to, kas mums vajadzīgs, ne nelūgto palīdzību, kas nereti izpaužas padomu/pamācību formātā.

Rūpējoties par sevi, savām vajadzībām, mēs parūpējamies par to, lai mēs būtu gana atvērti sadzirdēt, kādas ir mana bērna vajadzības, saredzēt to, kā es kā mamma vai tētis varu atsaukties uz bērna signāliem.

PEP mamma, dūla apmācībā

Ilga Sirmele